top of page

Kā piedzīvot īstumu un brīnumaino prieku?



Pēdējā laikā daudz domāju par to, kāpēc daudzas lietas dzīve vairs nesagādā prieku, kur ir tas iemesls tam, kāpēc prieks par visu un jebko ir praktiski izzudis. Šāds prieks mājo nesalauztos, brīvos bērnos, kuriem viss uz šīs pasaules šķiet bezgala interesants un piedzīvošanas vērts un jau kādu laiku mēģinu atcerēties to savu iekšējo bērnu, kuram bija tieši tas skatiens uz visu sev apkārt notiekošo ar īstu prieku un neviltotu interesi. Un tad es aizdomājos dziļāk, kas ir tas, kas manis pašas iekšējo bērnu ir salauzis. Un ir izkristalizējušies divi domāšanas grāvji. Kā ar visu – mēdzam iekrist grāvjos, kamēr iemācāmies iet pa savu individuālo ceļu.

Pirmais grāvis - attieksme, redzējums, kuru pati sevī novēroju ir ekspektācijas un kaut kā konkrēta gaidīšana. Šis mēdz būt ļoti skaļš un neatlaidīgs domu veids uz ko mēdzu ieciklēties un pazaudēt baudīšanu. Šis mēdz būt tur, kur mēs mēģinām radīt, veidot paši, taču bieži vien ir jāizšķiro un jāsaprot pašam sevī, kā vadīti mēs kaut ko gribam radīt, veidot. Ekspektācijas un gaidas ir fokuss uz gala rezultātu, tas ir vēlamais rezultāts, kuru sagaidām no savām darbībām, darīšanas un radīšanas. Tās ir iedomas, ka mums vajag konkrētu rezultātu un iedomas, ka konkrētais mērķis, sasniegums, rezultāts iedos to laimes un prieka sajūtiņu. Taču bieži vien no ekspektācijām iekrītam vilšanās bedrē, jo gaidītais neatnāk un vai atnāk, bet nepiepilda. Un tam ir tikai viens iemesls – aizmirstam vienu būtisku lietu, ka pats svarīgākais ir būt šeit un tagad ar visu savu sajūtu gammu, noņemot jebkādu vīziju, iedomu no tā kas ir vēlamais, sagaidāmais rezultāts, bet darot iet caur sajūtu. Bieži vien paši nezinām, kas mūsu dzīvē šeit un tagad var ienes piepildījumu. Un ja ejam notikumos uzticoties, ar atvērtību, bez gaidīšanas, brīnumainā sajūtu un prieks par piedzīvoto būs ļoti īsts. Ja vien nedzīvosim ar iedomāto nākotni savā prātā, kā sasniedzamo mērķi. Šis nav par to, ka mērķi nedrīkst būt – mērķim ir jābūt, lai virzītos uz priekšu un sakoncentrētu enerģiju, taču šajā procesā ir svarīgi ļauties, lai ceļš un notikums veidojās pats un lai tas nepāraug par dzīšanos pēc konkrēta rezultāta.

Otrais grāvis – aizspriedumi, pretenzijas un bailes. Šie ir iekšējie redzējumi, ka jaunais, nezināmais, nepamēģinātais mums draud ar briesmām vai kaut kādu savu līdzšinējo pieredžu rezultātā sev esam iestāstījuši, ka jaunā, nezināmā pamēģināšana aizvedīs uz rezultātu, kurā viss būs slikti. Un tā prāts izspēlē domu danci, kurā viss būs slikti, briesmīgi un bailīgi, beigu beigās atmetam domu par kaut kā jauna pamēģināšanu, paši sev atņemam iespēju ielēkt nezināmajā un ļauties. Jā zinu – šis ir spēcīgs. Bailes just nav patīkami un tās ir ļoti bloķējošas sajūtas, burtiski paralizējošas. Bet tur, kur aiziet ir bailīgi – tur ir ļoti, ļoti lielas iespējas palikt BRĪVAM. Bailes māca drosmi. Aizspriedumi un pretenzijas – atvērtību nezināmajam, brīnumainajam. Un kopā šis ved uz lielu iekšējo un ārējo brīvību un lielu prieku, dzīves prieku it visā.

Es šo visu mācos- ejot pa savu dzīves taku. Tik bieži iekrītu šajos divos grāvjos un droši vien ir vēl citi grāvju veidi, taču šie divi salikās un izgaismojās šodien.

Esmu par brīvību sevī un pasaulē, tāpēc lai šīs pārdomas ienes šīs abas sajūtas Tev tur, kur tā šobrīd ir ļoti vajadzīga.

Comments


bottom of page