Ļoti daudz reiz pārdomāta tēma par nolūku un tā nozīmi. Kas ir nolūks un kā to izvirzīt pareizi? Kāpēc to vispār izvirzīt darot, veidojot, radot? Ir daudz dzirdēts par nolūka spēku un ka tam ir liela nozīme jaunajā pasaulē. Un tomēr, kā to visu iemācīties?
Un pavisam nesen – pagājušās nedēļas piedzīvojumos, dodoties pārgājienā kalnos, šo tēmu izpratu nedaudz tuvāk. Padalīšos ar savām pārdomām par šo tēmu.
Mēs katrs dzīvojam ar ļoti daudzām vēlmēm. Patiesībā pat varētu teikt, ka mēs savu dzīvi pakārtojam vēlmēm un to realizēšanai, ja tā pa godīgo paskatāmies uz sevi no malas. Un bieži vien lielu daļu no savām vēlmēm, iecerēm mēs realizējam caur cīņu, smagu darbu, caur attieksmi, ka dzenamies pakaļ tam vēlamajam mērķim, rezultātam.
Un tad es aizdomājos dziļāk par šo realizēšanās veidu… Kā diez atšķirt un saprast vai tas, kam es dzenos pakaļ ir mana vēlme no dziļuma, vai tas ko esmu ieņēmusi galvā par vajadzīgo, vēlamo, sasniedzamo – vai tas maz ir saskaņā ar manu dvēseles vēlmi? Vai tā dzen mani kāds cits – kuru es sevī saucu par ego? Kā atšķiras ego vēlmes un manas dvēseles vēlmes?
Pēc daudziem pārdomu viļņiem izpratu, ka nolūks patiesībā ir veids kā izsakās un runā dvēsele. Nolūks atnāk, tīrs skaidrs, nepārprotams, caur sajūtu, ka tas ir kaut kas man sen zināms un saprotams, taču tas nebija iznācis ārpusē no manis pašas un tas nebija līdz šim sadzirdēts. Caur nolūku mana dvēsele izsaka kādu vēlmi un tā visbiežākais nav tik ļoti saistīta ar racionāliem, praktiskiem lēmumiem, caur ļoti praktiskām darbībām, taču tā pauž vēlmi iemācīties kādu iekšējo kvalitāti vai arī norāda uz iekšējo stāvokli, kurš ir traucējošs turpmākai virzībai un kuru ir pienācis laiks iepazīt, izprast, izzināt un iemācīties sevi no tā atbrīvot.
Nolūks ir dvēseles vēlme un veids kā dvēsele dod norādes par tālāko virzību.
Un tas ir kluss, pārliecinošs, neapgāžams un bieži vien dvēseles izteiktā vēlme var būt pretrunā ar mūsu pašu ego. Jo ego ir skaļš, tas aprobežojās ar vēlmēm materiālajā pasaulē un bieži vien materiālo vēlmju sasniegšana ļoti īslaicīgi rada ilgi gaidīto piepildījuma sajūtu. Ego vēlmes nāk caur prātu, tās nav stabilas, tās bieži mainās un svārstās un es kā cilvēks ātri apjūku vai to, ko es ar prātu gribu, vai tas man vispār ir vajadzīgs. Ego vēlmēs mēdz pieņemt citu līdzcilvēku vēlmes un vajadzības par savējām, ar domu, ka tas varbūt strādās un ir vajadzīgas arī man. Taču iešana pēc šādiem scenārijiem ātri vien iedod tukšuma sajūtu un vilšanos.
Kā atpazīt savas iekšējās vēlmes no ārējām, kā izprast nolūka spēku un tā būtību – tas ir ceļš un izpratne, kura nāk caur to, bet tikai un vienīgi darot, jautājot sev un izlaižot darīšanas procesu caur sevi. Darot un mācoties caur darīšanu izprast kā vārdā es to daru.
Nolūka ir liels spēks un jo vairāk to mācos, jo vairāk pietuvojos savām patiesajām – dvēseles vēlmēm.