Ko māca kalni? (II)


Otrā diena kalnos. Šorīt pamodos ar jautājumu, kāpēc tieši šeit un ko tieši šeit esmu atbrauksi piedzīvot. Saprotu tikai to, ka mani šurp atvedusi dvēsele, tāpēc pa ceļam uz takām jau noskaņojos, ka šodiena būs jautājumu - atbilžu diena. Šodienas plāns uzkāpt vienā noskatītā virsotnē – 2005 m augstumā v.j.l. Man nav ne jausmas kā tās būs, jo tādā virsotnē nekad neesmu kāpusi, tāpēc prāts priecīgs. Ceļš jau no paša sākuma ir nelielā kāpumā augšup visu laiku, kas pirmkārt liek noprast, ka šodiena noteikti būs pārbaudījums ķermenim vairāk nekā iepriekšējā dienā. Izejot cauri mežu biezoknim, nu jau pavisam tuvu varu nopētīt šodienas virsotni, tā sākotnēji ļoti sajūsmina un vēderā atkal ir tā kņudošā tauriņu sajūta, piedzīvojuma sajūta! Ik pa brīdim vērojot no attāluma takas līkločus, šur tur manāmas cilvēku rindiņas, tur aušā cilvēks izskatās mazs mazītiņš, kā skudriņas, kuras darbīgi rosās un tikpat rosīgi arī es turpinu sekot takai. Tā nu kādu laiku kāpusi augšup saprotu to, ka šodien ir mazliet vējains. Un tas “mazliet” kāpjot augstāk pamazām sāk pārvērsties par ļoti vējainu... Tāda vienkārša nianse kā vēja prognozes man galīgi izkrita no prāta apskatīt, ko tad laikapstākļi sola. Lai vai kā, iekšēji vēl esmu apņēmības pilna, ka neesmu šeit, lai padotos pie pirmā pārbaudījuma. Kāpju, kāpju un uzkāpusi līdz nelielai ieplakai, kura savieno divas virsotnes, saprotu, ka vējš tomēr ļoti, ļoti jaudīgs, tā ka pat bailīgi jaudīgs. Šajā ieplakas placītī, atrodu aizvēju kādā priežu krūmu čemura tuvumā un atpūtinu kājas, vēroju kalnaino reljefu sev apkārt. Ik pa laikam vējš uzmet brāzmotu mutuli, mazliet dreboši bailīgi sametas no domas, ka šajās brāzmās kāpšu augstāk. Un te nu man ir atbilde sev, ka šodiena būs par bailēm un stāšanos tām pretī. Atlikusi ir samērā maza kalna daļa augšup, lai nokļūtu virsotnē un tādā pusbaiļu sajūtā nolemju turpināt kāpienu. Akmeņainais celiņš nu jau kļuvis nogurdinoši stāvs, un saprotu arī to, ka priežu čemuriņi šajā kalna daļā vairs neaug, tur vairs nav drošās kalnu grēdas, kura sargāja no stiprā vēja, apkārt ir kaila kalna virsotne, nedaudz apaugusi ar zāli, kura vējā atgādina plīvojošus matus. Brīžos, kad man šķita bailīgs lielais stāvums, mēdzu sevi mierināt ar domu, pat ja kritīšu, nekur jau tālāk par priežu čemuriņiem netikšu, taču te tie beigušies. Jo augstāk kāpju, jo lielāka ir apziņa, ka man ir tikai šaura, akmeņu taciņa, pa labi un pa kreisi ir stāvs, straujš kritums lejup. Vējš brīžiem purina tik stipri, ka piesēžu, lai saglabātu līdzsvaru. Tādu brīžu ir daudz un tik pat daudzas reizes sev pārjautāju, vai tiešām man turp jāiet, varbūt tomēr labāk kāpt lejā? Un tajos jautājumu mirkļos vienlaicīgi brūk sajūta, ka jebkas ir manā pārziņā un kontrolē... Te vairāk kā jebkur citur apzinos to, ka nenosaku neko, ne to vai uzkāpšu šajā kalnā un veiksmīgi atnākšu atpakaļ, ne arī to, kas vispār ar mani notiek tādā jēdzienā kā “mana dzīve”. Kādās no vējainajām pauzītēm atskatījos atpakaļ un sapratu, ka kāpt lejā ir tik pat bailīgi kā kāpt augšā un tajā brīdī savienojos ar sajūtu, ka vienīgais, ko šajā situācijā varu darīt, ir izvēlēties mācīties uzticēties un piedzīvot kalnu virsotni visā tās krāšņumā. Lai vai cik lielas bija bailes, katru reizi apdomājot tās - izvēlējos pieredzēt šo kalnu, ar patiesu lūgšanu Visumam, kalnu milzim, lai palīdz man šo brīnumaino virsotni pieredzēt.

Es nezināju, ka varu būt tik drosmīga, nezināju, ka spēju uzkāpt tik augstu, nezināju, ka manī ir tāds spēks un enerģija uznest sevi tur augšā, nezināju, ka dāvana, kura mani tur augšā gaidīja būs brīvības sajūta, elpu aizraujoša ainava, sajūta, ka nekam nav robežu un manā priekšā pasaule ir plaša, liela un skaista. Sajūta, ka pasauli gribu mīlēt, tajā būt un to pieredzēt brīva kā putns... Es nezināju, ka tik maģiska būs sajūta satiekoties ar mākoņiem. Nezināju to, ka tajā visbailīgākajā brīdī, aizdomāšos par savu ikdienu caur prizmu, ka patiesībā man ir viss, lai būtu patiesi laimīga. Tur augšā apsolīju Visumam, ka mīlēšu katru dienu, katru brīdi un katru līdzcilvēku tādu, kādi tie ir!

Pašā kalna virsotnē vēja brāzmas bija tik lielas, ka tās purināja manus sejas vaibstus, likās ka pat acu plakstiņi vējā plīvo. Taču apziņa, ka esmu uzkāpusi līdz augstākajam punktam, ka nenobijos, ka pārvarēju sevi bija miljonus vērta sajūta, kuru man neviens nekad neatņems. Ļoti ilgi tur neuzkavējos, jo šķita, ka brāzmas ar katru reizi paliek arvien stiprākas, kalna virsotnes atzīme vējā locījās, tāpēc diezgan steidzīgi devos lejup jau pa nākamo taku, ar priecīgu sirdi un pateicībā Visumam, ka viņš man palīdzēja piedzīvot šo virsotni, ka iemācīja man būt drosmīgākai un dziļāku izpratni par uzticēšanos, kā arī par tām miljons vērtajām sajūtu gammām, kuras izdzīvoju tik īsā un krāšņā brīdī! Lejupceļā iestājās iekšējais miers, bailes ir vienkārši pagaisušas, un tik mierpilni, bezbailīgi gāju un baudīju dienu, kalnu, vēju, mākoņus... Lielais vējš mani vairs tā nebiedēja, tas likās kā pašsaprotama maģiska šī brīža sastāvdaļa, kurai te ir jābūt. Kāpjot zemāk pretī nāca kāds vecs kungs, kuram vējš draiski norāva ´keponu´ un ielidināja zālājā. Gribēdama palīdzēt, aizrāpoju tam pakaļ un atdevu to īpašniekam. Kungs sāka stāstīt, ka pats šos kalnus izstaigājis simtiem reižu un dara to jau kopš bērnības, tur augšā viņš ir bijis gan vējos, gan lietū un priecīgs mani apsveic ar pirmo reizi kalnos. Pārējo es vairs nesapratu, jo viņš runāja poliski, taču tas, kas man tapa skaidrs, tie kuri iemīlas kalnos un to maģiskajās virsotnēs, tie iemīlas uz visu mūžu!

Dienas beigās, tuvojoties pilsētai, ik pa laikam pagriezos un atskatījos uz maģisko kalnu un sūtīju pateicību! Ar priecīgu sajūtu secināju, ka šodiena bija mācību diena! Šis kalns sabrucināja kādu daļu no manī mītošajām bailēm un kontroles, šis kalns man iemācīja uzticēšanos, paļaušanos, drosmi un šis kalns man parādīja kāda ir brīvība, kāda esmu es, kad savienojos ar brīvības sajūtu! Šis kalns man atgādināja, ka katra diena un katrs cilvēks mūsu dzīvēs ir “zelta vērtē” un mums ir jāmīl it viss, kas mums ir dots!


Vai Tu izvēlētos izaicināt sevi un piedzīvot šādu kalnu?

Vai Tu gribētu uzzināt, ko kalns var iemācīt Tev?


Šodienas maršruts - starts ieejas punktā "Kuznice", pa zilo maršrutu līdz kalnu grēdas punktam "Przelecz Kondracka", turpinājumā pa dzelteno taku līdz virsotnei "Kopa Kondracka" (Czerwone Wierchy 2005 m.v.j.l.), pa sarkanās takas posmu līdz "Przelecz pod Kopa Kondracka", atpakaļ ceļš pa zaļo taku, līdz tā savienojās ar zilās takas daļu virzienā uz "Kuznice". Kopējais dienas veikums ~ 16 km.