Trešā diena kalnos. Rīts ir mazliet satraukts, ceļos agri un pošos pārbraucienam uz citu vietu, jo dienas plānā ir apskatīt kalnu ezeriņus “Morzkie oko”. Plāns ir tāds, ka plāna gandrīz nav! Jo zinu aptuveno pieturu, kurā it kā pienāk autobuss uz man vajadzīgo taku. Arī pienākšanas laiku saraksts it kā ir, bet neviens no tiem nav īsti tajā laikā, kad es grasos tur būt. Tāpēc paļaujos uz labu laimi un dodos! Nonākusi pieturā un uzkavējusies tajā burtiski dažas minūtes, turpat pienāk divas jaunietes ar mugursomām un nojauta saka, ka arī dosies pārgājienā. Un burtiski dažas minūtēs vēlāk fonā parādās autobuss ar norādi uz “Morzkie oko”. Meitenes paceļ roku un autobuss piestāj, es vēl mazliet minstinos, jo nezinu vai tas dodas turp, kur man vajag. Tāpēc mēģinu angliski jautāt par galapunktu un samaksāt par biļeti. Šoferītis rausta plecus, kas nozīmē tikai to, ka viņš mani nesaprot, taču jaunietes priecīgas steidz palīgā. Izstāsta, ka šis autobuss ir īstais, ka viņas dodas turpat un maksāšanas kārtība te tāda, ka maksā beigās kāpjot ārā. Tik tālu nu esmu skaidrībā un turpceļā baudu kalnainās gleznas, jo neko nokavēt diži nevaru, autobusa galapunkts ir man nepieciešamā pietura. Aprunājos arī ar meitenēm, viņām šodien plānā piecu ezeru taka, esot gana gara. Pie sevis apskatu arī pieejamajā aplikācijā, kas tā par taku. Taču nolemju, ka man šodien “diena pa mierīgo”. Maršruta sākumā abas jaunietes strauji aizsoļo, es savā tempiņā un mieriņā dodos uz priekšu un baudu kalnus, kuri te jo īpaši ragaini un skaisti. Kaut kur arī nojaušu, turp arī ved mans šodienas ceļš, to lielāko un ragaināko klanu virzienā. Īsi pirms pašiem ezeriem mani pasveicina kāds vecs poļu kungs. Kaut kā netīšām uzsākām sarunu, ar īsu iepazīšanos un stāstu vienam par otru un ko te atnākuši meklēt, kungs izrādās saprot krievu valodu, tāpēc saruna pa pusei krieviski, pa pusei poliski. Tīri sajūtu vadīta jautāju, vai kalnā kāpšana ir tāda lieta, kuru, ja reiz pamēģini un iemīli, tad apstāties vairs nevar. Viņš pasmīn un saka, ka tā arī ir, tikai visu vajag lēnām, tā lēnam, bez steigas... Arī viņš šodien dodas piecu ezeru takā un man šis iekrīt prātā – kāpēc jau otro reizi es dzirdu par šo taku? Vai tā ir zīme? Ātri esmu nonākusi pie Morzkie oko, apgājusi taku, kura ved tiem apkārt, apbrīnojusi divus kalnu straujos avotus un meditācijā savienojusies ar to spēku. Saprotu, ka diena vēl tikai pusē. Un uz āru visu laiku grib izlauzties doma, ka šis ir par īsu priekš tik skaistas dienas, paskaties to piecu ezeru taku... :D Un tā nu ātri iemetot aci kartēs un taku plānos, nolemju doties piecu ezeru meklējumos. Saprotu, ka visu, pilno taku noiet nevaru, taču varu iziet līkumu mazliet citādāk, kurš atpakaļ ceļā lielāko daļu ved gar kalnu upi! Domāts darīts! Dodos aptuveni 3 stundu kāpienā pret virsotni. Sākums tāds možs un šķiet, ka būs gana viegli, lai gan trešā diena liek par sevi manīt ķermenim. Pašā takas sākumā satieku arī meitenes no autobusa, kuras saka, ka maršrutu drusku pamainījušas, jo sapratušas, ka vienai dienai tas sākotnējais plāns būšot par daudz. Un šī taka esot ļoti skaista, tikai diez gan stāva kādu laiku. Novēlējušas veiksmi viena otrai, dodamies tālāk. Kādu brīdi kāpusi augšup nonāku arī pie pārbaudījuma. Trešā diena kalnos un baiļu nobrukumus iepriekšējā dienā kaut kādā mērā jau bija pieradinājis mani pie stāvuma un kraujām, taču te nu bija kārtējais pārbaudījums bailēm. Priekšā stāva kalnu nogāze, kurai nav īsti celiņa kā to šķērsot. Ir maza, maza nomīdīta maliņa akmeņainā klintī, pa kuru uz pirkstu galiem jānokļūst uz takas turpinājumu. Es lūdzos Dievu, lai man šajā brīdī nepaslīd kāja... Un te nu kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik mazi un bezspēcīgi mēs esam bez ticības, bez paļaušanās, ka ir kāds augstāks spēks, kurš mūs izvedīs un dos spēku nostāties atpakaļ uz ceļa. Caur lūgšanu un ticību kāpju un saprotu, ka šis ir vēl viens skaists pārbaudījums piedzīvojumā, kurš man atgādināja par to, ka ceļš kopā ar ticību, uzticēšanos augstākiem spēkiem ir vienreizīgi skaists! Kad šis nu pievarēts un piedzīvots, tālāk kāpju un priecājos, jo augstāk kāpju, jo vairāk sirds gavilē par to skaistumu, plašumu un brīvību, kuru tur izjūtu un piedzīvoju. Domās sūtu katram kalnu milzim apbrīnu, par to cik tas ir skaists un pašai iekšējais prieks cik skaistas vispār ir spontānās izvēles. Un tajā brīnumainajā sajūtā pilnībā piemirstu par to, ka kāpšanas posms nav viegls, par to, ka sāp muskuļi un ceļos kaut kas īd.
Es skaidri apzinājos, ka nejaušību jau nav, taču, lai kā es plānotu un mēģinātu saveidot savu dienu, nekad to neizdarītu tik perfekti, kā to izdara Visums. Tur augšā piedzīvoju to skaisto brīvo sevi. Tur augšā sajutos pateicīga par šo iespēju nonākt mazā paradīzē uz zemes virsas. Tur augšā baudīju ainavas ar kalnu grēdām, ezeriem, saules pielietām ielejām. Tur bija viss kopā. Tikusi līdz brīdim, kad taka nu sāk vest tikai lejup, mazliet iemetas satraukums par to vai paspēšu nonāk laikā atpakaļ. Jo kāpiens augšā prasīja vairāk laika, nekā paredzēja mani sākotnējie aprēķini. Šo nervozo domu iztraucēja vēl kāds brīnums, kurš man bija jāpiedzīvo! Ūdenskritums! Liels spēcīgs ūdenskritums, stāvot tam tuvumā dzirdama tikai ūdens šalkoņa un nekas cits, pat savas domas nav dzirdamas... Un tur arī pagaisa mans satraukums, ieraugot ūdenskritumu, aizmirsu par to, ka jāsteidzas!
Lielākā daļa atpakaļceļa vijās gar kalnu upi, kurā ik pa laikam ūdens krācītes stāvākos kritumos dziedinoši šalca un tajos brīžos baudīju sajūtu, kā šis spēks izlīst caur ķermeni un piepilda to ar gaismu, autentisku, pirmatnējo enerģiju.
Vakarā pārdomāju dienā piedzīvoto, priekš sevis sapratu, ka “diena pa mierīgo” priekš manis nav iespējama, nav nejaušību par satiktajiem cilvēkiem un norādēm, kuras burtiski atnāca caur sarunām, un ir svarīgi mācēt to nolasīt un saprast kā norādi, pavedienu. Tieši tik skaisti ir piedzīvojumi, kad sāc būt spontāns, tieši tik neparedzami skaistus notikumus ir iespēja piedzīvot, kad netīšām aizej tur, kur nebija domas un nojausmas aiziet. Un tā man patīk vislabāk – aiziet tur, kur neplānoju un kur mani gaida pārsteigumi!
Šodiena man iemācīja, ka labākais plāns dienai ir tad, kad plāna nav! Kad Tu izej pa durvīm un paļaujies uz to, ko diena Tev nesīs. Kad Tu neierobežo sevi ar plāna un scenārija robežām, bet ļaujies Visumam un piedzīvo dienu tā, kā Visums Tev to gribējis ļaut piedzīvot. Kad Tu esi spontāns un dari pēc sajūtas, tad Tu redzi, ka Visumam nav robežu, ka tas atver Tev durvis uz takām un taciņām, kuras pats pēc sava plāna Tu nekad neiedomātos tur meklēt. Un ir tik svarīgi ļaut sev būt bez plāna, ļaut būt spontānam un darīt tā, kā Tev liekas, ka jādara dziļi sirds dziļumos. Tikai tad Tu piedzīvosi elpu aizraujošas virsotnes!
Nav nejauša neviena pieredze, neviens notikums mūsu dzīvēs. Šie trīs dienu piedzīvojumi man palīdzēja pārkāpt lielai kaudzei savām bailēm, iedomām par tām, ieraudzīt patiesību par tām un viennozīmīgi parādīja kāda ir drosme. Šie piedzīvojumi deva dažas būtiskas un svarīgas atbildes priekš manis pašas par dabu, par dabas spēku, par to, kāpēc man tik ļoti patīk ūdenskritumi un mutuļojoši avotiņi. Bet par to stāstīšu kādā citā stāstā! Taču visvairāk par visu priekš sevis atradu atbildi uz jautājumu - kas priekš manis ir brīvība! To ne tik daudz var ietērpt vārdos, cik ļoti to varēja piedzīvot sajūtā, tur kalnu virsotnēs un piedzīvojumos! Pie šīs sajūtas atgriezties gribās vēl un vēl un vēl...
Šodienas maršruts - ieejas punkts parkā "Palenica Bialczanska" pa sarkano taku līdz "Morskie oko" kalnu ezeriem, posms apkārt tiem, atpakaļ ceļš pa zilo taku ar norādi "Nad Žabim Okiem", līdz kalnu ezeram ar nosaukumu "Wielki Staw Polski", turpinājumā pa zaļo taku gar ūdenskritumu "Wielka Siklawa" līdz taka savienojās ar sarkano taku, kura ved līdz sākuma punktam. Kopējais dienas veikums ~ 23 km.
P.s. Šajos takas posmos ir daudz kalnu avotu, lielisks un gards ūdens arī dzeršanai.