top of page

Ko māca kalni? (I)


Vai zināji, ka pārgājiens var būt piedzīvojums dabā, kura laikā vari sevi izzināt un iepazīt? Vai esi aizdomājies, ka iespējams došanās dabā ir viens no visharmoniskākajiem, priecīgākajiem, iedvesmojošākajiem veidiem kā ieraudzīt sevī tumšākās, drūmākās domas, nepatīkamākās sajūtas, kurās dzīvo ikdienā? Un tajā pašā laikā Tu vari iemācīties un izprast, ar ko tās aizstāt un kā vairot sevī pozitīvo, priecīgo! Tāpat kā ejot kalnu takās - ir kāpumi un grūtais, kādā brīdī virsotnes un skaistais, tāpat arī ir ar mums dažādos dzīves posmos - mēdzam būt "bedrēs", kāpienos un virsotnēs.

Šoreiz dalīšos pieredzes stāstā par to, kā cilvēks var piedzīvot izmaiņas un transformācijas sevī mijiedarbībā ar dabu – dodoties kalnos. Dalīšos ar trīs dienu piedzīvojumiem, dodoties kalnu takās vienatnē. Katrai dienai veltīšu savu stāstu, jo tās izdevās izdzīvot tik dažādi un ar tik dažādām pārdomām un atziņām. Tie būs stāsti ne tik daudz par dabas objektiem un maršrutu detaļām, bet gan par to, kā piedzīvojumu redz dvēsele caur sajūtām.


Es ļoti daudz baidos un šaubos vai darīt un piepildīt idejas, kuras man ir ieskrējušas prātā. Idejas, domas un sajūtas, kuras iznākušas no dzīlēm es bieži paturu sevī neizdzīvotas, nepiepildītas, jo tās apēd bailes, šaubas un nemitīga pārprasīšana sev vai tas ir pareizi un vai tā vajag. Un te nu atkal sēdēju ar ideju aizbraukt uz kalniem – Tatriem (Polija), viena, tikai ar sevi, paļaujoties uz to, kur šī doma mani var aizvest. Jau kādu laiku atpakaļ Tatru kalnu apmeklējumu biju noglabājusi savā prāta "krātuvītē" kā vietu, uz kuru kādreiz dzīvē vismaz vienu reizi noteikti došos.


Pirmā diena kalnos. Dodos takās pēc aptuveni nopētīta maršruta. Neesmu paspējusi pārskatīt un izpētīt informāciju par takām, par cik brauciens satapa pēkšņi un pēdējā brīdī, tāpēc eju turp, kur šķiet ka jāiet. Un te nu tie ir, pēc nepilnas stundas pa pļavas taku satiekos ar pirmajām kalnu grēdām. “Tik skaisti” šis vārdu salikums manā prātā skan visu laiku, eju un saplūstu ar katru kalnu, kuru ieraugu. Sasveicinos ar katru no tiem, kā ar lieliem dzīviem milžiem, jo tie man ar tādiem asociējas. Ja tā pamatīgāk ieskatās, tad to izliekumi un krunkas arī atgādina pa kādai milzīgai, tomēr ļoti draudzīgai un priecīgai sejai. Eju un iekšēji priecājos par šo dzīves dāvanu – satikšanos ar kalniem, apbrīnoju tos un domās lūdzu kalniem kādu gabaliņu no to spēka sev, tā vien šķiet, ka tas ir varenākais, stiprākais, ko savā ceļā jebkad esmu satikusi. Sirdī ielīst prieks par to, cik tie lieli, vareni un skaisti un man nav šaubu par to, ka saruna ar kalniem ir ļoti īsta, dzīva, tāpat kā paši kalni. Lai arī neredzam to, kā tie kustās un nedzirdam to, kā skan viņu balsis, taču jau sen dziļi sevī nez no kurienes zinu, ka kalni ir dzīvi un viņi dzird katru mūsu domu, lūgšanu un dziļāko vēlmi.

Pirmā taka ved nelielā kalnu virsotnē. Tur augšā, kur pamazām pietuvojies mākoņiem, ir sajūta, ka paliec arvien brīvāks un brīvāks un šķiet, ka pazudušas visas robežas, lai arī prāts ik pa laikam tomēr ieslēdz bailes, ka tik nepieeju par tuvu kalnu malai, nepaslīdu, kas notiks, ja paslīdēšu un tur ieripošu, taču vēlme baudīt to brīvību ir daudz lielāka un stiprāka. Pirmie kāpumi un apbrīna šai kalnainajai vietai nu garām, un tādā pacilātā stāvoklī turpinu soļot pa akmeņoto taciņu. Nezinu, kas tieši man lika izvēlēties tieši šo pagriezienu, jo taka sadalījās. Un tikai vēlāk sapratu, šajā piedzīvojumā mani ir atvedis kāds viedāks spēks, kurš zina manus iekšējos jautājumus uz kuriem meklēju atbildes... Šīs dienas maģiskākā satikšanās vēl tikai priekšā.... Tā nu soļodama pēkšņi attapos pie kalnu ezera un te nu arī paliku, iestigu uz ilgāku laiku. Ezeriņš dzidrs jo dzidrs, ar tirkīzziliem ūdens toņiem un to dziedinošo smaržu, kuru izstaro tīrie avoti, to mans deguns sajutis saprot, ka šeit mīt kaut kas ļoti rets un tīrs. Nometos tā krastā turpat zālājā, sēžu, gozējos saulītē un baudu šo skaistumu. Arī ezeriņš ir lielo klanu milžu ieskauts. Šie milži ir mazliet citādi, tādiem asākiem smailākiem ragiem uz augšu, it kā sargādami šo tirkīzzilo dārgumu. Pašas augstākās kalnu spicītes tiekas ar mākoņiem, dažkārt pazūd tajos, saules stari kā nu mācēdami izlaužas caur šiem mākoņu un kalnu žuburiem un izgaismo zilā ezera virsmu un ieleju. Šī savstarpējā dabas spēku saspēle ir tik perfekta, ka tajā īsti negribās iejaukties, vien sēdēt maliņā un apbrīnot, kā tāds dabas stūrītis spēj apburt. Kaut kur iekšēji gribās pakāpties tur augstāk, velk tur tajā virzienā, kur tie žuburainie milži mīt un dodos turp raudzīties vai man tas būs pa spēkam. Nākot tuvāk un tuvāk stāvajiem kalniem sadzirdu arī čalojošu kalnu strautu, kurš manās ausīs skan kā mūzika, tik dzīvs ir šis ūdens strauts, ar savu priecīgo stāstu, vietām ar to mutuļojošo, balto straumi ar kādu tas skrien papildināt tirkīzzilo ezeru. Te arī iešāvās prātā mans sen senais jautājums pasaulei, diez kur šim ūdens avotam tāds spēks un jauda? Tad, kad nākas sastapt ko tādu, aizveru acis un klausos skaņā, sajūtu kalnu avota tīrā ūdens smaržu un prātā iztēlojos, kā ūdenskritums iziet cauri ķermenim. Un ir tāda sajūta, ka aizskalojās prom liekais, nevajadzīgais, dusmīgais, agresīvais, viss, kas ir sakrājies un traucē… Un katrā ķermeņa šūnā ienāk zelta pavediens ar kaut ko skaistu un tīru. Tā viegli paļaujos, ka tam tā ir jābūt un neuzdodu liekus jautājumus vai tā vajag, ļaujos šim procesam, jo tas ir skaists, priecīgs un ļoti tīkams gan ķermenim, gan dvēselei. Pēc avota meditācijas pakāpos kādu gabaliņu augšup un tomēr saprotu, ka šodienai pietiks, kalnu milzis mani tomēr būs pievarējis. Saprotu, ka šajā kāpšu kādā citā reizē, tāda iekšējā ziņkārība ir palikusi un ir tā sajūta, ka zinu, šeit kādreiz vēl atgriezīšos. Taču par došanos atpakaļ neskumstu, vēlreiz noeju gar straujo avotiņu, vēlreiz priecīgi mēroju taciņu gar tirkīzzilo ezeriņu un dodos jau pa zināmo, iestaigāto taciņu atpakaļ virzienā uz taku, kura vedīs mani atpakaļ, tālāk pa kādu vēl nezināmu posmu. Izlīkumojusi meža takas, apjūsmojusi katru satikto kalnu atgriežos pilsētā, ar patīkami nogurušu ķermeni un tukšumu galvā - tādā pozitīvā nozīmē, tukšumu, kurš sevī ietver mieru no visa, arī no sevis.


Vakarā esmu bezgala priecīga un pateicīga Visumam par iespēju būt šeit un tagad. Esmu pateicīga arī sev, par to, ka tomēr neapstājos aiz bailēm, nenobijos no nezināmā un katrs mans solis un darbība atbraukt un piedzīvot kalnus, jau ir sevis attaisnojis, lai arī esmu te pirmo dienu, ar pirmajiem iespaidiem. Šodiena man atgādināja par iekšējo piedzīvojumu meklētāja garu, par šo maģisko sajūtu - cik tā patiesībā man ir svarīga un cik ļoti tā mani iedvesmo brīžos, kad šķiet, ka viss ir slikti un nezinu, ko ar sevi tālāk iesākt. Šodiena man parādīja cik patiesībā varu būt klātesoša notikumos, brīžos, tagadnē un tas ir iespējams, pats par sevi esošs apstāklis tur, kur ļoti patīk, tur, kur mājo prieks un tauriņa sajūtu vēderā.


Īsuma par maršrutu. Starts “Kuznice” ieejas punkts, pa dzelteno trasi līdz virsotnei “Przelecz miedzy Kopami” (1499 m v.j.l.), turpinājumā pa zilo trasi līdz kalnu ezeram “Czarny Staw Gasienicowy”, kalna punktam, kur taka sadalās pie atzīmes “Zmarly Staw”, atpakaļ ceļš pa to pašu zilo taku, punktā “Przelecz miedzy Kopami” nogriežoties pa labi, turpinot iet pa zilo trasi līdz sākuma punktam “Kuznice”. Kopējais maršruta garums ~17 km.


Praktisks padoms. Tatru kalnu izstaigāšanai un maršrutu ātrai izplānošanai izmantoju aplikāciju “Trails Tatras”. Lieliski noderēja kā palīgs arī tad, kad bija vājš interneta savienojumus vai tā nebija vispār.




bottom of page