Vai Tu jebkad esi aizdomājies kā būtu, ja izdotos aizskriet un nostāties punktā, kur sākas varavīksne? Kāda ir sajūta, kad esi punktā, kurš ir tik vilinoši krāsains, taču visiem tik ļoti ir pierasts teikt, ka tas nav iespējams! Varavīksne ir parādība, kuru vienmēr esmu apbrīnojusi, vienmēr tā likusi iekšēji smaidīt, priecāties un vienmēr, kad tā parādās ir bijusi vēlme to vērot un raudzīties uz to tik ilgi, kamēr tā izzūd. Un esmu vienmēr ticējusi, ka sasniegt šo maģisko varavīksnes sākuma punktu ir iespējams, taču tikai pavisam nesen sapratu, kādā veidā tas var notikt!
Jau kādu laiciņu pie manis nāk kāda būtne, ļoti priecīga, spīguļojoša būtne, kura mitinās ūdenī. Šī būtne ir ūdens stihijas pārstāve un tā man pavisam nesen atnesa interesantu stāstu par varavīksni. Šo būtni satiku pie avotiem, meža vidū, kur to cilvēka ietekme skar maz. Ir daži zinātāji, kuri turp dodas pēc tīra, garda avota ūdens vai pa kādam noiet garām dodoties dziļāk mežā pastaigās.
Ūdens būtne pati par sevi ir kristāl dzidra, to pamanīt ir diezgan grūti, ja īsti nezini, kas jāmeklē. Tad kad šī būtne iznāk saulītē, tā vizuļo zeltainos pavedienos. Ūdens būtnei ir ļoti svarīga loma brīdī, kad varavīksne parādās dabā mums saredzamā veidā. Ūdens būtne lietus pilienu veidā, mijiedarbojoties ar saules gaismu veido varavīksnes projekciju, to varavīksnes izpausmi, kuru mēs redzam. Ūdens pats par sevi varavīksnes krāsas nesatur, tās ir saules gaismā. Taču ūdens izlaižot caur sevi gaismas starus, ļauj krāšņo krāsu gammu ieraudzīt. Šim maģiskajam procesam ir ļoti liela nozīme arī cilvēkā! Kā? Lasi tālāk!
Patiesībā, mēs katrs sevī nesam ļoti daudz ūdens, tas arī nav tāds noslēpums, jau sen zinātne ir pierādījusi, ka cilvēka ķermenis procentuāli ļoti lielā mērā sastāv no ūdens, vidēji tas ir robežās 70-80% no ķermeņa kopējās masas. Taču ūdens mūsu ķermeņos no avota ūdeņiem ļoti atšķiras tieši pēc struktūras (ne ķīmiskā sastāva). Tas bieži vien ir tumsnējs, duļķains un smagnējs. Kāpēc tas ir tā? Tāpēc, ka ūdens ir dzīvs, tam ir atmiņa un esot mūsu ķermenī, tas sevī uzsūc katru mūsu sajūtu, domu, kurā mēs dzīvojam. Mēs katrs ar savu domāšanu esam kā raidītāji, kuri vistiešākajā mērā nosaka ūdens struktūru. Ja tā vērīgi sevi vērosim no malas, mūsu ikdienas domas un sajūtas pārsvarā ir negatīvas - dusmīgas, naidīgas, agresīvas, bēdīgas, skumjas, vainīgas un vēl un vēl... Jo vairāk mēs apaugam ar negatīvo domāšanu, negatīvo sajūtu līmeni, jo drūmāks un tumšāks ūdens ir mūsu ķermeņos, gluži kā “sastāvējies” dīķa ūdens, tas necirkulē un nevairo dzīvīgumu. Fiziskajam ķermenim ar šādu ūdeni, kļūst ar vien grūtāk, tas var likties smagnējs un sastrēdzis, un var šķist, ka ķermenī viss lēnām apstājas un zūd cirkulācija.
Tad kad mēs dzīvojam priekā, kad daudz smejamies, darām lietas, kuras mums patīk, kuras dod laimes sajūtu, dzīvesprieku, nodarbē, kura mūs aizrauj, tas viss ir stiprāks par negatīvo. Un tas vistiešākajā mērā ietekmē mūsu fizisko ķermeni, tā sajūtu, arī veselību. Kāpēc tā? Izrādās, kad mēs esam atraduši savas autentiskās šķautnes, kuras caur dabīgiem impulsiem raisa vēlmi veidot, darīt, pētīt, meklēt, mācīties jeb tas viss kopā saucās “radīt”, mēs katrs iekšēji savienojamies ar savu iekšējo gaismu. Tā ir līdzīga saules gaismai, tikai tā ir mūsos katrā – iekšējā telpā dziļākajos slāņos. Ar to savienoties un tās spēku var vairot, darot priecīgās, laimes sajūtu raisošās nodarbes, darbības, kurus pavada “tauriņu sajūtas vēderā”. Šī gaisma gluži kā saules gaisam nes sevī varavīksnes krāsas. Mēs katrs sevī nesam šo skaisto varavīksni, tikai mūsu katra uzdevums ir atklāt veidu kā ar šo varavīksni savienoties, kā to izstarot. Un tieši tā tas notiek, kad mēs priecājamies un darām priecīgo, arī ūdens mūsu ķermenī mainās, tas kļūst caurspīdīgāks, kristāl dzidrāks un mūsu enerģētiskais lauks kļūst krāsaināks, projicējot dažādas varavīksnes krāsas. Tas ir līdzīgs process kā varavīksnes rašanās brīdis dabā. Ir cilvēki, kuri redz cilvēku enerģētisko lauku un šo krāsaino auru, tas veidojās pateicoties šai maģiskajai mijiedarbības formulai – iekšējās gaismas mijiedarbība ar ūdeni ķermenī, šis process veido varavīksnes krāsas mūsu enerģētiskajā laukā. Tāpēc bieži vien radošumu saista ar varavīksni. Jo vairāk izdodas būt šajā radošuma stāvoklī un savienoties ar savām autentiskajām izpausmēm, jo cilvēks ir harmoniskāks, patīkamāks, jo vairāk viņš pievelk citus. Tā ir maģiska dzīvības formula, kura arī dziedina ķermeni, tur slēpjas veselības atslēga. Un mūsu katra uzdevums ir atrast to nodarbi, to savu izpausmi, kura izstaro un spēcina varavīksnes krāsas gaismu. Tieši tik vienkārši! Bet, ir viens spēcīgs bet, lai izprastu, kas ir tās maģiskās nodarbes, šķautnes priekš katra paša, reizēm ir jāapbruņojas ar pacietību nolobīt tos slāņus, kurus mums uzliek ārpasaules konstrukcijas - lomas, statusi, sabiedrības prasības. Ir jāiemācās izprast, kas no visiem “vajag” un “gribu” ir tas patiesais īstais priekš dvēseles, nevis egoisma konstruētais.
Vai Tu esi atradis savējo varavīksni un savienojies ar to?