Kas ir Worldschooling?


Šis septembris un mācību gads mūsu mājās ir ienācis ar pārmaiņām, par kurām iesākām domāt jau iepriekšējā mācību gada beigās. Pagājušais gads vecākajai atvasei bija pirmklasnieka statusā un šajā posmā saskārāmies ar daudziem, jo daudziem notikumiem un piedzīvojumiem, kuri lika aizdomāties par to, kāda tad ir tā patiesā pievienotā vērtība kopumā apmeklējot skolu klātienē un kas ir tās vērtības, kuras bērni šajā vidē iemācās.

Neiegrimstot šobrīd garākos skaidrojumos par skolas sistēmu un to, kas pašiem “neaizgāja” klātienes mācībās, šo mācību gadu izlēmām par labu tālmācībai – kā iespēju pamēģināt ko citu, kā alternatīvu klasiskajai skolas videi. Nekas nav "akmenī iecirsts", arī šo pieredzi nepieņemam kā labāko, vienīgo un pareizāko ceļu. Taču ļoti gribētos šajā lauciņā ikdienā ienest kaut ko mazliet harmoniskāku.

Ne pārāk viegli nāk atziņa pašai priekš sevis, ka savus bērnus mācību, izglītības iestādēs “iestumjam”, jo tā mums pieaugušajiem ir ērtāk un tā mums bērni netraucē darīt savas lietas, skriet savu “vāveres riteni” netraucēti. Un tas priekš sevis pašas liekās diezgan sāpīgi atzīt šo realitāti, ka arī es bieži izvēlos "tikt vaļā" no saviem bērniem, par labu laikam sev. Patiesība ir arī tajā, ka mēs bērnu skološanu un to pieredzi, kā viņi izaug un attīstās nododam svešu cilvēku rokās, kāda cita izdomātai kārtībai un noteikumiem par labu. Mēs bieži vien “savu lietu” darīšanā neatrodam laiku parunāt ar bērnu un iepazīt kāds tad viņš patiesība ir, kas ir viņa sirdslietas, mīļākas nodarbes, kā viņš jūtās, kas viņam sāp un kas viņu iepriecina. Bieži vien tas tā ir ne tāpēc, ka varbūt negribam tam veltīt laiku, bet gan tāpēc, ka tam nepaliek spēks un resursi, lai to izdarītu ar pilnu fokusu. Arvien vairāk aizdomājos par to, kādi ir tie veidi, formāti, kā apvienot savas intereses, “neizstumjot” bērnus no ikdienas. Šis jautājums vēl joprojām ir atvērts un procesā. Taču mani priecē tas, kas šis jautājumus un šīs pārdomas ir atnākušas un tas jau ir solītis uz priekšu.

Kāpēc tālmācība? Tālmācība daudziem bieži vien jūk ar mājmācību, bet tas nav viens un tas pats. Tā kā mājmācību neesam mēģinājuši, tāpēc padalīšos tieši ar to kā saprotu un redzu tālmācību. Tālmācība ir tālmācības skolas organizēta mācību programma atbilstoši klasei, ar mācību plānu un skolas sagatavotiem mācību materiāliem attālinātai zināšanu apguvei. Vecāki šajā procesā ir kā pavadoņi, kuri palīdz bērnam “iemācīties mācīties” – organizēt dienu, veidot savu režīmu, kārtību. Par to, kā mums veiksies, kā sanāks vai arī nesanāks, dalīšos nākotnē. Bet tālmācību redzu kā iespēju un atkāpes ceļu no ierastās skolas sistēmas, kura dod daudz lielāku brīvību un kas ir tāds pieņemams veids skološanai priekš sistēmas kā tādas, jo diemžēl pilnīgu neesamību kādā no skolām mūsu pastāvošā sistēma nepieļauj kā izvēli.

Ja tā pavisam un pa godīgo, jau kādu laiku manī mājo termins un jēdziens skološanas tēmā “worldschooling”, pētot šo virzienu un ideju iekšēji kaut kas “iekņudās” un rezonē ar kaut ko man saistošu un ļoti priecīgu. Kas tad ir worldschooling? Tas ir kaut kas ļoti līdzīgs “unschooling” principiem, kad bērnam zināšanu apguve un skološana notiek tajā brīdī, kad par to ir interese. Tas nav rāmis, sistēma, obligātais plāns, kuru jāapgūst, tā vairāk ir lietu, procesu, pasaules un sevis apgūšana un izzināšana tajā brīdī, kad par to ir dabīga interese jeb īsāk sakot bērna vadīta mācīšanās. Worldschooling ir šī principa apvienojums ar ceļošanu. Visa sev saistošā izzināšana un apgūšana caur ceļošanu. Un šajā idejā, konceptā tiek stiprinātas divas ļoti svarīgas vērtības priekš manis pašas – tā ir brīvība un piedzīvojums.

Brīvība kā vērtība man ir kļuvusi svarīga pakāpeniski, strādājot ar savu iekšējo pasauli. Tā ir gan iekšējā brīvība, gan arī ārējā, abas savstarpēji ir saistītas – nebūt atkarīgai no ārpasaules rāmjiem, prasībām, vajadzībām, kā arī iekšējām domāšanas iestrādēm jeb programmām “jābūt tā un tā” jeb jāiet pa standarta “taciņu” jo tā dara visi. Brīvība ir ceļš un es joprojām to mācos un šāda worldschooling pieeja manās sajūtās ir kā vēl viens skaists, priecīgs izziņas veids un ceļš savas brīvības apvāršņu paplašināšanā un viennozīmīgi arī sevis pašas “atskološanai" no tā, kas traucē būt brīviem.

Otrā ļoti svarīgā vērtība – piedzīvojuma sajūta! Tā man ir dziļi asinīs iekšā. Un jo mazāk esmu piedzīvojumos, jo mazāk es elpoju brīvību. Šī šķautne man ir tik pat svarīga kā elpas vilciens. Jo piedzīvojumā es vairāk pietuvojos pati sev, savai patiesajai būtībai, plūšanai pa dzīvi. Piedzīvojumos atplaukst spontānais gars. Apstākļi un notikumi paši kārtojās un liekās kopā ar skaistiem ceļiem un dzīves pārsteigumiem.

Worldschooling šobrīd redzu kā dzīvesveidu un mācīšanās procesu visai ģimenei kopā. Bērniem izzināt pasauli pilnīgi no jauna, mums lielajiem, atskolot “iestagnējušo” un iespējams ieraudzīt un atcerēties, kā tas ir uz pasauli skatīties ar bērna acīm. Ko tas nozīmē patiesībā – praktiskajā darbībā, procesā, es vēl nezinu. Tuvākās divas nedēļas dosimies ģimenes ceļojumā un vienlaicīgi mācīsimies mācīties tālmācībā, un kā "trešais ķirsītis uz kūkas" šim braucienam - mana vēlmē izzināt, kāda tad ir realitāte par worldschooling ideju, ja to ienes kā dzīvesveidu ikdienā. Šoreiz divu nedēļu garumā.

Man ir atnākusi iedvesma šī ceļojuma laikā padalīties ar galvenajām atziņām, pieredzēm, kuras atnāks ceļojot un darot to ar worldschooling pieeju. No vienas puses šis ir iedvesmojoši un jūtos pacilāta par domu, ka nu jau tūlīt pat sāksies kaut kas jauns un nebijis. No otras puses saprotu un apzinos arī to, ka šāds ceļošanas un izziņas process nesīs savus pārbaudījumus un kaut kā sabrukšanu mūsos pašos.

Lai priecīgs jaunās “klases sākums” pienāk katram no Jums, Jūsu mājās vai jebkurā dzīves jomā, kura jau sen gaida pārmaiņas. Lai ir drosme iestāties “nākamajās klasēs” apzināti un ar sapratni, ka tas priekš sevis kalpos izaugsmei. Uz tikšanos "pieredzes" stāstos!